— No kurienes tev tādi komunālie parādi? — jautāja Regīna, skatoties uz mazmeitu. — Tu taču solīji, ka maksāsi laikā, bez kavēšanās! Es tev uzticēju dzīvokli — vienīgo, kas man ir, — bet tu ko esi sataisījusi…
Septiņdesmitgadīgā Regīna, par spīti vecumam, bija saglabājusi aso prātu un stingro raksturu. Viņa dievināja savu mazmeitu Neldu — tehnikuma studenti, jautru, dzīvespriecīgu, lai arī ne vienmēr paklausīgu. Kad tā piezvanīja, gaužoties par patēvu, vecmāmiņa ne mirkli nedomājot pasniedza viņai atslēgas no sava divistabu dzīvokļa pilsētas centrā. Pati pārcēlās uz vasarnīcu — klusu, mājīgu, ar ābelēm un petūnijām zem logiem. Tur arī dzīvoja, nenojauzdama, kas notiek viņas pašas dzīvoklī.
Un viss sākās ar telefona zvanu. Nelda stāstīja klausulē, kā patēvs, cilvēks ar dzelzs disciplīnu un vēl dzelžaināku mēli — bija novedis.
— Viņš to, viņš šo… Vakar vispār nelaida mājās — līdz pusnaktij stāvēju kāpņu telpā! Es tur vairs nevaru, omīt, tiešām!
— Kas viņš tāds, lai durvis neatvērtu?! Tas ir mana znota dzīvoklis, bet viņš tur — negaidīts viesis! Lai klusē un nelien!
Viņa nekad neatbalstīja savas meitas otro vīru. Pārāk skaļš, pārāk uzbāzīgs. Viņš parādījās mājā teju nākamajā dienā pēc viņas dēla — Neldas tēva — atvadu dienas. Un tūlīt sāka diktēt noteikumus.
Savukārt Nelda atbildēs sevi neierobežoja. Viņš bija pilnīgs pretstats viņas maigajam, labajam tēvam. Viņu sarunas kļuva arvien skaļākas, biežākas. Kādā brīdī meitene saprata: jāiet. Bet kurp? Īrēt dzīvokli — dārgi, stipendijas nepietiks. Palikt mājās — murgs. Un tad viņa izlēma lūgt vecmāmiņu.
— Omīt, nu, lūdzu! Tu taču vasarnīcā lieliski iekārtosies. Es katru nedēļas nogali atbraukšu, aplaistīšu puķes, pabarosim kaķi. Tehnikums tepat blakus — man būs ērti!
— Bet ja atvedīsi draudzenes? — aizdomīgi vaicāja Regīna. — Man tur porcelāns, grāmatas, gleznas…
— Nevienu neatvedīšu! Goda vārds! Dzīvošu viena, paklausīga.
— Labi, — padevās vecmāmiņa. — Bet ar nosacījumu: maksā par elektrību, ūdeni, gāzi. Bez kavējumiem. Es negribu redzēt savu uzvārdu parādnieku sarakstā pie sludinājumu dēļa!
— Nu ko tu, omīt, it kā es būtu maza! — apvainojās Nelda. — Vasarā aizbraukšu — un viss, dzīvoklis atkal būs tavs.
Patiesībā meitenei bija plāns. Dzīvot vienai? Kāpēc? Eduards — ilggadējs draugs, gandrīz klases biedrs, tagad žurnālistikas students — arī sapņoja izvākties no vecākiem. Kāpēc gan neapvienoties? Viņš — ar naudu (publicējās vietējā avīzē, saņēma honorārus), viņa — ar mājokli. Ideāla savienība. Galvenais — vecmāmiņai ne vārda. Viņas acīs Neldai bija jāpaliek eņģelim baltā kleitiņā.
Jaunā dzīve pilnā plašumā
Eduards, starp citu, bija iemīlējies viņā jau kopš bērnudārza. Toreiz — puisēns, tagad — garš, slaids, ar draiskulīgu smaidu un asu prātu. Viņš palīdzēja viņai norakstīt, nesa portfeli, bet tagad — pirka kafiju un rakstīja dzejoļus. Un, kas svarīgāk, — viņam bija stabili ienākumi.
— Ed, gribi aizbēgt no ierastās dzīves? — piedāvāja Nelda. — Es pārceļos pie vecmāmiņas. Dzīvoklis liels, divas istabas, netālu no centra. Vienīgais nosacījums: tu maksā par komunālajiem, es — par ēdienu un izklaidēm.
— Bet ja vecmāmiņa uzzinās? — viņš šaubījās.
— Neuzzinās. Bet ja uzzinās — teiksim, ka tu esi mans brālēns. Vai privātskolotājs. Izdomāsim.
Jaunās dzīves sākumu atzīmēja ar vērienu: dzirkstošais, mūzika pilnā skaļumā, dejas līdz spēku izsīkumam. Pēc tam — vanna pilna ar ūdeni, kurā iekrita vecmāmiņas begonijas («Lai būtu romantika!»). Ūdens izlija uz grīdas, appludinot kaimiņus apakšā. Bet tobrīd viņiem nebija svarīgi — pienāca pats nozīmīgākais, pats satraucošākais brīdis viņu jaunajā dzīvē.
No rīta — skarba atmošanās. Zvana durvīs. Saucieni no apakšas dzīvokļa. Pensionāre ar spaini un lupatu pieprasa kompensāciju — viņas istabā griesti iebrukuši, tapetes atlipušas, mēbeles sabojātas.
Eduards, lai gan nemīlēja šādas situācijas, ātri atrada risinājumu — atdeva visus savus uzkrājumus, tikai lai izlīdzinātu situāciju. Taču pēc tam komunālajiem vairs naudas nebija. Un viņi pat nedomāja taupīt: gaisma dega caurām diennaktīm, ūdens lējās straumēm, vanna tika pielieta katru vakaru — divatā, ar putām un svecēm.
Ne zvana vecmāmiņai, ne apciemojuma
Par vecmāmiņu Nelda aizmirsusi. Ne zvanu, ne vizīšu. Toties kaimiņi neatstāja — piezvanīja Regīnai un pastāstīja: «Pie jums tur nedzīvo mazmeita, bet diskotēka! Mūzika līdz trijiem naktī, smiekli, dauzīšanās…»
— Nevar būt! — atbildēja vecmāmiņa. — Jūs ko? Mana Neldiņa ir klusa, pieticīga meitene!
Taču, kad piezvanīja no mājokļu apsaimniekotāja un paziņoja par parādu vairāku mēnešu apmērā, Regīna sapakoja mantas, sēdās autobusā un brauca uz pilsētu.
Un tur — pārsteigums. Atslēga negriežas. Jauna slēdzene. Jauns kaimiņš palīdzēja izvilkt iesprūdušo atslēgu un paskaidroja: «Vecmāmiņ, te slēdzeni nomainīja. Jūsu atslēga nederēs.»
Lasi vēl: Nevaru pateikt vīramātei, ka nevēlos braukt uz vasarnīcu, jo tur jāstrādā no rīta līdz vakaram
Viņa apsēdās uz soliņa pie kāpņu telpas, rokās spaidīdama kvītis. Vakars. Palika vēss. Mazmeita neparādījās. Nācās zvanīt meitai — tai pašai, ar kuru nebija runājusi gadiem, — un lūgt palīdzību.
— Atbrauciet, — bez entuziasma sacīja meita. — Izskatīsim.
Pensija knapi pietika, lai dzēstu parādu. Bet Nelda ar Eduardu, uzzinājuši par vecmāmiņas atbraukšanu, klusi izvācās. Bez skaidrojumiem, bez atvainošanās. Noīrēja mazu istabiņu pilsētas nomalē — tālāk no visiem, kas varētu pastāstīt.
Regīna ilgi sēdēja tukšajā dzīvoklī. Uz grīdas — pēdas no vannas, uz sienām — sveču traipi, skapī — svešas mantas. Emociju bija jūra, bet neviena kam to pastāstīt.
Bet Nelda? Viņa nejuta vainu. Viņai tas bija pirmais solis pieaugušo dzīvē. Pirmā pieredze, pirmā mīlestība, pirmā patstāvība. Jā, viņi pārcentās. Jā, sataisīja muļķības. Bet vai tas nav normāli astoņpadsmit gados?
— Mēs taču ne speciāli, — viņa sacīja Eduardam. — Mēs vienkārši dzīvojam.
— Bet vecmāmiņa?
— Viņa sapratīs. Ar laiku.
Bet Regīna nesaprata un vairs nezvanīja.
Pagāja pusgads. Rudens
Lietus bungoja pret logiem īrētajā istabiņā. Nelda sēž uz palodzes, ritina telefonu. Pēkšņi — foto: vecmāmiņa aizvesta. Tante ielikusi ierakstu: «Regīna aizvesta… Lūdz nevienu nelaist. It īpaši… mazmeitu.»
Nelda klusu apģērbās, paķēra somu. Eduards jautāja:
— Kurp?
— Pie vecmāmiņas.
— Viņa tevi nepieņems.
— Zinu. Bet man jāmēģina.
Aizbrauca — klusums. Istaba Nr. 7. Pie durvīm tante ar stingru seju.
— Viņa nevēlas redzēt.
— Es pagaidīšu. Cik vajadzēs.
Pagāja nakts. Rīts. Tante mīkstinājās:
— Ieej. Piecas minūtes. Un bez nopietnām sarunām.
Vecmāmiņa gulēja. Seja — pelēka, rokas — tievākas. Nelda piegāja, satvēra roku. Tā neatvilkās.
— Piedod, omīt… Es biju.. Es nedomāju… nesapratu…
Regīna atvēra acis un paskatījās uz mazmeitu. Skatījās. Ilgi. Tad čukstēja:
— Es ne par dzīvokli. Es par uzticību. Tu to salauzi.
— Es visu atgriezīšu. Naudu, kārtību, cieņu. Dod man iespēju.
Vecmāmiņa klusēja. Pēc tam pamāja ar galvu — tikko manāmi.
Eduards palīdzēja remontēt dzīvokli. Nelda atrada darbu — sākumā par viesmīli, vēlāk par repetitori. Maksāja parādus. Katru dienu apciemoja vecmāmiņu. Atveda kaķi. Nopirka jaunas begonijas.
Pagāja gads. Regīna atkal dzīvo savā divistabu dzīvoklī. Nelda — kaimiņu mājā, kopā ar Eduardu, jau oficiāli viņa draudzene. Brīvdienās — pie vecmāmiņas. Dzer tēju, skatās vecas filmas, smejas.
— Tu esi pieaugusi, — saka vecmāmiņa.
— Tu mani piedevi?
— Ne uzreiz. Bet… jā. Piedevu.
Dažkārt kļūdas ir labākais skolotājs. Galvenais — tās neatkārtot. Un prast lūgt piedošanu.
